Solveiga Grīsle, LZF: Veco riepu jautājums – jāiedarbina dzīvotspējīga aprites sistēma

https://www.delfi.lv/bizness/versijas/solveiga-grisle-atkritumu-apsaimniekosanu-izvest-tiros-udenos.d?id=50925981&fbclid=IwAR1myPyUeijkjLEAcvsTx4YPNH9AK0YsVWltjyWXIhm6Zx_qnG3MOPNZZ3I

Kur likt vecās ziemas riepas? Pavasarī ar šo jautājumu jau atkal saskarsies desmitiem tūkstoši auto saimnieku, jo Latvijā līdz šim tā arī nav izdevies iedarbināt ērtu un loģisku autoriepu aprites sistēmu. Ar vārdu “ērtu” es domāju automašīnu saimniekus, kuri, visticamāk, nolietotās riepas labprāt atstātu autoservisā. “Loģisku”, – nozīmē tādas sistēmas izveidi, kurā kāds īsteno minētās ērtības neredzamo pusi: motivē servisus riepas pieņemt, organizē to savākšanu, transportu un pārstrādi.

Latvijā ir iespējams izveidot tādu aprites sistēmu, kas nodrošina iespēju maiņas punktā riepas atstāt bez maksas, nerada zaudējumus tālākajos riepu aprites posmos un ir nosacījums, lai pie mums neveidotos arvien jauni nolietoto riepu kalni.

Bez pieminētā ērtuma un loģiskuma jeb ekonomiskās pamatotības svarīgs ir vēl trešais vārds – “aprite”. Aprites ekonomika, ko pēdējo gadu laikā dzird piesaucam vietā un nevietā, nolietoto riepu jautājumā precīzi raksturo galveno iespēju un vienlaikus arī izaicinājumu. Jo “riepu problēmas” sakne nav nedz veco riepu pārstrādes jaudu nepietiekamība, nedz neatbildīgi autoservisi, vai cilvēki, kuri riepas izgāž mežā. Sakne ir meklējama apstāklī, ka līdz šim nav izdevies radīt ekonomiski pamatotu sistēmu, kuras dalībniekiem riepu nodošana, transportēšana, pārstrāde neradītu zaudējumus un liekus sarežģījumus. Tirgus ekonomikā katrs meklē un atrod efektīvāko izdzīvošanas ceļu. Un tomēr, – šāda sistēma ir iespējama. Pirmais solis tās iedarbināšanā ir jāsper valstij.

“Iedzīvināsim modernu aprites ekonomiku, tai skaitā pieņemsim jaunu atkritumu apsaimniekošanas plānu, lai veicinātu atkritumu pārstrādi un reģenerāciju.” Šī ir viena no tēzēm Artura Krišjāņa Kariņa (JV) valdības deklarācijā, un, kāpēc gan nolietoto autoriepu aprite nevarētu kļūt par spilgtu piemēru tam, ka šis videi bīstamais atkritums var pārtapt izejvielā. Tiesa, vecas riepas nav nedz nafta, nedz koksne, – augstu peļņas maržu riepas nesola un tas ir viens no iemesliem, kāpēc Latvijā ir uzkrājušies kopumā ap 47 tūkstošiem tonnu riepu (dati aptuveni, cik man zināms, visaptverošs riepu krāvumu audits nav veikts).

Pirmais obligātais solis, lai minēto aprites sistēmu iedzīvinātu, ir nelegālā riepu importa ierobežošana. Ap 20%–30% no Latvijā importētajām riepām nonāk nelikumīgā ceļā, proti, nedeklarējot šīs kravas kā riepas. Tas tiek darīts, lai izvairītos no Dabas resursu nodokļa (DRN) nomaksas, taču papildus negūtajiem ienākumiem valsts kasē, tas rada vēl vienu nelāgu blakni. Legālie riepu importētāji (to vidū ir gan vairum-, gan mazumtirgotāji, gan arī autoservisi) ir ļoti atturīgi pret iesaisti nolietoto riepu savākšanā un tālāk nodošanā, zinot, ka kāds šo produktu ieved nelegāli un ir brīvs no jebkādām papildu saistībām. Proti, ja legālais uzņēmējs X importē 1000 tonnas riepas, viņam jāizvēlas, vai nu maksāt DRN vai arī iesaistīties kādā no, t.s., atkritumu apsaimniekošanas sistēmām (Latvijas Zaļais fonds, Zaļais punkts, Zaļā josta u.c.), kas nodrošinās atkritumu savākšanu un pārstrādi. Uzņēmējs nudien nebūs motivēts to darīt, kamēr tirgotājs viņa kaimiņos spēs ievest riepas nelegāli, piemērot tām atlaidi uz nesamaksātā nodokļa rēķina un varēs izvairīties no dalības riepu apsaimniekošanas sistēmā. Proti, uzņēmējam X šajā piemērā iznāk samaksāt gan par savu klientu vecajām riepām, gan arī par kaimiņu tirgotāja vai servisa riepām. Tātad no valsts puses (Valsts ieņēmumu dienesta personā) būtu nepieciešama aktīvāka rīcība DRN iekasēšanā, riepu importa kontrolē un jūtamu sankciju piemērošanā nelegālajiem importētājiem.

Nākamais posms riepu “ceļā” no ražotāja līdz lietotājam ir autoserviss, kur notiek riepu maiņa. Latvijā ir daudzi atbildīgi servisi, kuri rūpējas par to, lai vecās riepas tiktu savāktas un nonāktu līdz pārstrādei. Taču daudzi servisi riepas nepieņem un ne visi autobraucēji ir tik atbildīgi, ka paši aizved nolietotās riepas uz atkritumu savākšanas punktu. Tāpēc arī šeit ir nepieciešama iesaiste no valsts puses (Valsts Vides dienesta personā), lai motivētu servisus neveidot riepu uzkrājumus, kā arī lai kontrolētu to, ka savāktās riepas patiešām nonāk līdz pārstrādei. Jo pārstrādes jaudu nudien ir gana, – no aptuveni 15000–16000 tonnu Latvijā legāli ievestajām riepām līdz pārstrādei nonāk kādi 9000–10000 tonnu, bet pārstrādes jaudas ir divkārt lielākas (jāņem vērā arī riepu pārstrādes iespējas Lietuvā un Igaunijā).

Tomēr papildus stingrākām prasībām ir jārūpējas arī par izpratni, kāda mērķa vārdā tas tiek darīts. Un te mēs nonākam pie trešā ļoti nozīmīgā posma – sabiedrības informēšanas un iesaistes. Tas attiecas gan uz riepu tirgotāju, kurš zina, ka valsts nelegālo importu uzskata par nozīmīgu problēmu. Attiecas uz autoservisa īpašnieku, kurš zina, ka valstij nav vienalga. Tas attiecas uz autobraucēju, kurš labprāt atstāj vecās riepas servisā un pajautā meistaram, kas ar šīm riepām notiks tālāk. Cilvēkiem ir jāsaprot alternatīva – riepas var nonākt mežā, taču no tām var arī pagatavot gumijas granulas, ko izmanto, teiksim, sporta laukumu segumu ražošanā. Izpratne par šādām alternatīvām ir daļa no stāsta par dzīvotspējīgu aprites ekonomiku, kuru veidojam mēs visi kopā, nevis kāds abstrakts spēks Eiropā vai Latvijas valdībā.

Tiesa, visi trīs minētie soļi – nelegālā importa izskaušana, kontroles mehānisms, kas neļautu riepām uzkrāties un sabiedrības informēšana – neatrisina agrāk uzkrāto riepu problēmu. Arī te valstij būs agri vai vēlu jāsper kādi soļi, visticamāk, uz nodokļu maksātāju rēķina. Tāpēc dzīvotspējīga nolietoto autoriepu aprites sistēma ir ilgtspējīgs risinājums, lai mēs nenonāktu pie jauniem 40 tūkstošiem tonnu uzkrātu riepu un nauda to likvidēšanai atkal nebūtu jāmeklē valsts makā.