Solveiga Grīsle, LZF: Atkritumu apsaimniekošanu izvest tīros ūdeņos

https://www.delfi.lv/bizness/versijas/solveiga-grisle-atkritumu-apsaimniekosanu-izvest-tiros-udenos.d?id=50925981&fbclid=IwAR1myPyUeijkjLEAcvsTx4YPNH9AK0YsVWltjyWXIhm6Zx_qnG3MOPNZZ3I

Atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumi cer uz jaunās valdības patiesu vēlmi mērķtiecīgi un enerģiski rīkoties, lai nozarē radītu pozitīvas pārmaiņas – jēgpilni sakārtotu uzņēmējdarbības vidi, nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci, izveidotu efektīvu pārraudzību.

Par dziļi ielaistajām kaitēm, ar kurām daudzus gadus sirgst atkritumu apsaimniekošanas joma, labi zina ne vien Latvijā, bet arī Eiropas Komisijā Briselē. Pēdējo pāris gadu laikā nebūšanas atkritumu apsaimniekošanā ārēji visuzskatāmāk vairākkārt atspoguļojušās dūmu mutuļos, kas pacēlušies virs slikti kontrolētām atkritumu uzglabāšanas vietām, ļaujot apjaust notiekošā mērogu, kas svārstās no lielām līdz pavisam lielām blēdībām.

 

“Pierakstu” sistēma, lai nodrošinātu vajadzīgo atkritumu apjomu un tā pārstrādi, ir izaugusi “apskaužamos” apmēros – laikam būs grūti atrast kādu atkritumu veidu, kurā savāktie, pārstrādei nodotie apjomi pārsvarā ir bez “pierakstiem”. Atkritumu apsaimniekošanas sistēma droši vien nevienā valstī nav pilnībā ideāla, tomēr Latvijā notiekošais sāk iziet ārpus veselā saprāta robežām, pārkāpumu apjoms jau kļuvis nesamērīgi liels. Tā rezultātā Latvija riskē nesasniegt Eiropas Savienības atkritumu apsaimniekošanā dalībvalstīm izvirzītos mērķus. Šādā situācijā sevišķi rūpīgi jāizvērtē, ar kādu instrumentu palīdzību iespējams situāciju mainīt uz labo pusi, panākot šo mērķu sasniegšanu un vienlaicīgi no atkritumu apsaimniekošanas tirgus izskaust uzņēmumus, kas apzināti izvēlējušies būt ēnu ekonomikas daļa. Tikpat svarīgs uzdevumu – nodrošināt vienlīdzīgu konkurenci uzņēmējiem, kuri vēlas strādāt un investēt atkritumu apsaimniekošanas sistēmas un sava biznesa attīstībā.

 

Vai pieejamības palielināšana būs efektīva?

 

Viens no instrumentiem dažāda veida iepakojuma savākšanas un otrreizējas pārstrādes apjomu palielināšanai ir ražotāju atbildības sistēma. Uzņēmumi var saņemt atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa nomaksas par videi kaitīgām precēm vai iepakojumu, ja saviem spēkiem vai ar atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma starpniecību piedalās ražotāju atbildības sistēmā, nodrošinot atkritumu, piemēram, iepakojuma, reģenerācijas normu izpildi.

 

Patlaban tiek apspriesti Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavotie grozījumi Ministru kabineta noteikumos par atbrīvojuma piemērošanu no dabas resursu nodokļa samaksas par iepakojumu un vienreiz lietojamiem galda traukiem un piederumiem. Jāsaka, ka šajos noteikumu grozījumos, kas būtiski ietekmēs ražotāju atbildības sistēmas darbību, diemžēl vēl nejūt jaunās valdības deklarētās politiskās vērtības, faktiski ir pilnīgi pretēji – šie grozījumi, maigi izsakoties, iemieso vakardienas domāšanu.

 

Pārtikas uzņēmumi un citi iepakojuma ražotāji vismaz daļēji ar ražotāju atbildības sistēmas starpniecību apmaksā šķiroto atkritumu savākšanas laukumu darbību. Patlaban Latvijā ir 56 šādi laukumi, tomēr daudzi no tiem neatbilst noteiktajām prasībām. Diemžēl kopumā laukumos savāktā iepakojuma un vienreiz lietojamo trauku apjoms nav liels un mērķis netiek sasniegts. VARAM piedāvā palielināt šķiroto atkritumu savākšanas laukumu skaitu, turklāt uzliekot par pienākumu apsaimniekotājiem, kuri nodrošina ražotāju atbildības sistēmu darbību, slēgt līgumus ar pašvaldībām vai to izraudzītiem apsaimniekotājiem. Atkritumu savākšanas laukumu pieejamības palielināšana ir atbalstāma, tomēr ar to vien nepietiek, tādēļ nav pamata uzskatīt, ka šādas izmaiņas veicinās savāktā iepakojuma apjomu pieaugumu. Viena no problēmām – laukumu operatori finansējumu saņem par to uzturēšanu, un tas nav atkarīgs no savākto atkritumu apjoma.

 

Lai laukumu darbību padarītu efektīvu, nepieciešama to finansēšanas modeļa maiņa. Kā viens no risinājumiem ir dalīts finansēšanas modelis, kur vienu daļu veido pamatmaksa, kas nodrošina laukuma darbību, bet otra daļa atkarīga no savākto atkritumu apjoma. Šāds modelis laukumu apsaimniekotājus motivētu strādāt efektīvāk, un vairāk būtu vērsts valstisko mērķu sasniegšanas virzienā.

 

Konkurenci ierobežosim vai veicināsim?

 

Patlaban piedāvātā Ministru kabineta noteikumu grozījumu redakcija paredz radikāli izskaust atkritumu apsaimniekotāju konkurenci. VARAM gan nav sniegusi aprēķinus, kas pamatotu, ka konkurences ierobežošana straujāk vedīs pie Eiropas Savienības atkritumu apsaimniekošanas jomā izvirzīto mērķu sasniegšanas, kā arī samazinās izmaksas iepakojuma ražotājiem, un līdz ar to arī ikvienam patērētājam.

 

Mūsu uzņēmums ir viens no ražotāju atbildības sistēmas darbības uzturētājiem. Iepriekšējos gados esam veikuši ievērojamas investīcijas, strādājam, rūpīgi ievērojot visas prasības, tāpēc mēs negribētu piekrist tam, ka ar vieglu roku izdarīti grozījumi regulējumā mūsu darbību sājā sektorā konkurences ierobežošanas dēļ faktiski izbeigtu.

 

Piedāvāto izmaiņu rezultātā vienīgie ieguvēji būs atsevišķi lielākie atkritumu apsaimniekotāji, kuriem jau šobrīd ir dominējoša loma šķiroto atkritumu savākšanas laukumu apsaimniekošanā Latvijas pašvaldībās. Patlaban ražotāju atbildības sistēmas var slēgt līgumus arī ar neatkarīgiem laukumu operatoriem, taču pēc iecerētajām izmaiņām tas būs atļauts vienīgi ar tiem apsaimniekotājiem, kuriem ir līgums ar attiecīgo pašvaldību.

 

Var teikt, ka atkritumu apsaimniekošanas sektorā ir “sekmīgi” izveidojusies tā sauktā vertikālā integrācija, uz kuras negatīvajām blaknēm, piemēram, farmācijas jomā jau vairākkārt ir norādījusi Konkurences padome.

 

Aprēķinos (ne)balstīti lēmumi

 

Pagaidām neesam arī dzirdējuši izsmeļošu skaidrojumu par to, kā tiks stiprināta un nodrošināta kontrole. Kāpēc lai rīt atkritumu savākšanas laukumi audzētu iepakojuma savākšanu, ja tas šodien nenotiek. Vai citiem vārdiem sakot, ja nepieciešamo apjomu var “savākt”, pieņemot tipogrāfijas papīru un uzrādot to kā iepakojumu, tad ir skaidrs, ka ne tik daudz laukumos vai to pārklājumā un pieejamībā ir lielākā problēma. Tipogrāfijas papīra uzdošana par iepakojumu ir tikai viens no piemēriem, kas līdz šim tirgū ir dominējis. Vecu mēbeļu uzrādīšana par koka iepakojumu ir vēl viens šāds piemērs. Tiklīdz atbildīgie kontroles dienesti patiesi un bez fikcijas sāks veikt uzraudzību, daudz kas atkritumu apsaimniekošanā mainīsies.

 

VARAM piedāvātās izmaiņas nesniedz atbildi arī uz jautājumu, ko darīt ar tiem šķiroto atkritumu savākšanas laukumiem, kuri neatbilst noteikumiem un prasībām. Arī attiecībā uz tiem valsts kontroles iestādes faktiski ir bijušas nolaidīgas un nav pielikušas pūles, lai tos pārvērstu par ieinteresētiem un atbildīgiem atkritumu apsaimniekošanas sistēmas elementiem.

 

Piedāvātie Ministru kabineta noteikumu grozījumi kopuma diemžēl ir bez ekonomiskā pamatojuma, bez izvērtējuma, vai tie veicinās Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu. Nav analizētas arī iespējamās sekas, ko radīs konkurences samazināšana. Šādi sagatavoti regulējuma grozījumi varbūt atbilda iepriekšējās valdības politikas kvalitātei, taču jaunajai valdībai šādu ceļu noteikti nevajadzētu iet.

 

Diemžēl daudzi šķiroto atkritumu savākšanas laukumi pastāv bez jebkādas motivācijas savākt vairāk atkritumu – un tas ir neraugoties uz to, ka Eiropas Savienības mērķi attiecībā uz atkritumu savākšanas apjomiem ārkārtīgi strauji pieaug. Daudzi klaji negodīgi un apzināti pelēkajā zonā strādājoši uzņēmumi līdz šim faktiski ir atradušies atsevišķu pārraugošo, kontrolējošo institūciju aizgādībā jeb, citiem vārdiem sakot, strādājuši zem droša jumta. Tas beidzot ir jāmaina un atkritumu apsaimniekošanā ir jāievieš kārtība.